Tu vari nogalināt savu mājdzīvnieku


Gerijs L. Frensione

Emma (pilnīgi vesels suns) tika atvesta uz patversmi ASV Virdžīnijas štatā 2019.gada 8.martā. Viņas saimniece bija tikko mirusi, un acīmredzot nebija neviena cita, kas Emmu aprūpētu. Lai arī patversme Ši-Tcu šķirnes kucītei Emmai viegli varētu atrast jaunas mājas, viņiem Emma bija jātur patversmē, jo cilvēks, kurš Emmu atgādāja tur, nebija pilnvarots viņu nodot patversmes apgādībā.

Tā arī Emma atradās patversmē līdz 22.martam, kad tur ieradās mirušās sievietes oficiāls pārstāvis un paziņoja, ka mirusī bija izteikusi vēlmi Emmu nogalināt un kremēt, un ka viņas pelni ir jāievieto zārkā kopā ar mirušo sievieti.

Un tas arī tika izdarīts. Emma tika nogalināta. Ievērojiet – es neteicu, ka viņa ir “eitanazēta”. Eitanāzija ir tad, kad nāve nāk par labu nogalinātai būtnei. Ja, piemēram, dzīvnieks cieš no vēža un viņam vairs nav nekādas dzīves kvalitātes, dzīvnieka nogalināšanu varētu raksturot kā eitanāzijas gadījumu. Bet Emma bija vesela. Viņas interesēs nebija nomirt. Viņa netika eitanazēta. Viņa tika nogalināta. Viņa tika kremēta. Viņas pelni tika ievietoti mirušās sievietes zārkā un apglabāti.

Daudzos cilvēkos tas izraisa sašutumu. Emma bija veselīgs suns. Kāds būtu skaidrojums tam, ka bija pareizi viņu nogalināt?

Atbilde ir vienkārša: Emma bija mirušās sievietes īpašums. Mirusī sieviete bija viņas īpašniece.

Lielākā daļa no mums uzskata, ka dzīvniekiem ir morāla nozīme. Tas ir, mēs noraidām domu, ka dzīvnieki ir tikai lietas, kurām nav morālas vērtības.

Bet realitāte ir tāda, ka, neskatoties uz to, ko mēs domājam, dzīvnieki ir tikai lietas, ciktāl tas attiecas uz likumu. Tas ir, viņiem nav nekādas iekšējas vai raksturīgas vērtības; tāpat kā visam citam īpašumam, viņiem ir tikai ekonomiska vai ārēja vērtība. Viņiem nav vērtības, izņemot vērtību, kuru mēs (kā viņu īpašnieki-cilvēki) piešķiram viņiem.

Mums kā mantas īpašniekiem ir tiesības saviem mājdzīvniekiem piešķirt augstu vērtību un izturēties pret viņiem kā pret mīlētiem un lolotiem ģimenes locekļiem, tāpat arī mums ir tiesības viņiem piešķirt zemu vērtību un izmantot mūsu suņus kā dzīvu signalizāciju apsardzes nolūkos vai mūsu kaķi kā peļu ķērāju. Kamēr mēs dzīvniekam nodrošinām minimālu barību, ūdeni un pajumti, mēs varam izturēties pret viņu tā, kā mēs vēlamies. Mēs nekādā gadījumā nevaram nodarīt dzīvniekam fizisku kaitējumu, bet mēs varam likumīgi nodarīt fizisku kaitējumu, kas saistīts ar lietošanas mērķi. 

Piemēram, lai apmācītu suni par sargsuni, var izmantot fizisku spēku/sodu. Īpašnieks var piemērot fizisku spēku/sodu sunim, kurš lec uz apmeklētājiem. Un īpašnieki var izvēlēties sava mājdzīvnieka dzīvi novērtēt nulles vērtībā un nogādāt suni, kaķi vai citu dzīvnieku veterinārārstam nogalināšanai. Vai uz patversmi, kur dzīvnieks tiks nogalināts, ja citas mājas netiks atrastas.

Nekļūdieties - daudziem, daudziem suņiem, kaķiem un citiem mājdzīvniekiem to īpašnieki nav piešķīruši lielu nozīmi. Viņiem ir briesmīga dzīve un bieži vien ļoti nepatīkami nāves gadījumi. Ideja, ka lielākajai daļai mājdzīvnieku visu viņu mūžu ir mīlošas mājas, ir ļoti nepareiza.

Dzīvnieka kā īpašuma statusam ir tik liela nozīme, ka īpašnieks dzīvnieka dzīvībai piešķir tādu vai citādu vērtību arī pat pēc savas nāves un pat tad, ja dzīvniekam viegli varētu atrast citas mājas. Ironiski, ka Emmas īpašniecei, iespējams, bija cieša saikne ar Emmu. Viņa vēlējās, lai abas tiktu apglabātas kopā. Bet tāpēc, ka suns bija īpašums, Emmas dzīve pilnībā bija viņas īpašnieces kontrolē. Īpašniecei bija tiesības viņu nogalināt.

Katru gadu miljoniem cilvēku veselīgus dzīvniekus nodod patversmēm. Viņi paraksta patversmes īpašumtiesības uz šiem dzīvniekiem. Un katru gadu miljoniem šo dzīvnieku tiek nogalināti, ja patversmes nespēj atrast viņiem jaunas mājas.

Es un mana partnere dzīvojam kopā ar vairākiem suņiem, kurus mēs izglābām no patversmēm, kur viņi būtu nonāvēti, ja mājas nebūtu atrastas. Mums ir viens suns, kurš ir akls un kurls. Viņš ir selekcionāra produkts, kad tika sakrustoti divi merles šeltiji, cenšoties radīt “balto” merli, ko var notirgot par brangu naudu. Problēma ir tā, ka apmēram katrs ceturtais dubultais merle krustojums piedzimst akls, kurls vai abi. Bet ir pilnīgi likumīgi selekcionēt šos dzīvniekus, zinot par iespējamām problēmām. Galu galā viņi ir tikai īpašums.

Īpašuma statuss ir ne tikai mūsu mājdzīvniekiem. Gandrīz visi dzīvnieki, ar kuriem mēs mijiedarbojamies, ir kāda īpašums. Aptuveni 70 miljardi sauszemes dzīvnieku, ko mēs ik gadu apēdam, ir to zemnieku īpašums, kuri tos audzē un nogalina. Pēc tam šos dzīvniekus pārdod veikaliem, kuriem pieder šie karkasi, un pēc tam tos pārdod mums.

Ja vēlaties uzzināt, kāpēc pret pārtikas dzīvniekiem izturas tik slikti, atbilde ir tāda pati: tie ir īpašums. Viņu interešu aizsardzība maksā naudu. Lauksaimnieki parasti aizsargā šīs intereses tikai tiktāl, ciktāl tas ir ekonomiski izdevīgi. Ja tiek nodrošināta lielāka aizsardzība, par šī produkta ražošanu būs jāmaksā vairāk. Un kādam ir jāmaksā par šīm paaugstinātajām izmaksām. Ir vietas, kur pārdod šķietami “augstākas labturības” dzīvnieku izcelsmes produktus, bet patiesībā vishumānāk ražotie dzīvnieku izcelsmes produkti nozīmē tādu izturēšanos pret šiem dzīvniekiem, kas tiktu uzskatīta par spīdzināšanu, ja tādā veidā izturētos pret cilvēkiem. Tas ir vienkāršs ekonomikas jautājums.

Es paredzu, mēs dzirdēsim oportūnistisku dzīvnieku labturības grupu aicinājumus pieņemt likumus - “Emmas likumam” ir labs līdzekļu vākšanas fonds - lai aizliegtu mājdzīvnieku iekļaušanu mirušu cilvēku apbedījumos. Šīm grupām ir patiess talants veidot kampaņas ar ziedojumu piesaisti, bet tās neko nedara, lai mainītu dzīvnieku kā īpašuma statusu. Pat ja pieņems “Emmas likumu”, tas neko reāli nemainīs. Īpašniekiem-cilvēkiem joprojām būs atļauts nogalināt viņu īpašumus-dzīvniekus vai ievietot viņus patversmēs.

Ja dzīvniekiem ir morāla vērtība, mums jāpārtrauc izturēties pret viņiem kā pret lietām. Un kamēr dzīvnieki ir īpašums, tie nevar būt nekas vairāk kā lietas. Bet, ja mēs atzīstam dzīvnieku tiesības nebūt īpašumam, tad mums ir jānoraida dzīvnieku izmantošana. Mēs nevaram attaisnot dzīvnieku ēšanu, nēsāšanu vai cita veida izmantošanu cilvēku vajadzībām, it īpaši situācijās, kad nav pamatota iemesla šādai nepieciešamībai. Mums nav jāēd dzīvnieki, lai mēs būtu veseli. Tas ir skaidrs. Bet mums ir jānoraida arī mājdzīvnieku īpašumtiesību institūcija. Kamēr dzīvnieki būs īpašums, viņi tiks nogalināti vai viņu intereses kā citādi diskreditētas vai ignorētas.

Un pat tie, kurus mēs mīlam, var tikt nogalināti un ievietoti mūsu zārkā.

Tulkots no 2019.gada 24.maija publikācijas https://medium.com/@gary.francione/you-can-kill-your-pet-ba9282bcd64d

Komentāri

  1. Paldies par tulkojumu! Dzīvnieku kā īpašuma statuss ir tik fundamentāla un savā ziņā vienkārša problēma, bet vienlaikus tik ļoti niansēti saaugusi ar to, ka cilvēki sevi uztver par radības kroni, kam pieder viss pasaulē esošais. Nebūs viegli to mainīt, bet esmu pārliecināts, ka pārmaiņas jau ir sākušās :)

    No šīs esejas autora Gerija Frensiones grāmatas 2008. gadā iztulkoju bieži uzdoto jautājumu un atbilžu sarakstu - par dzīvnieku tiesībām un viņu izmantošanu. Manuprāt, pēc šiem 12 gadiem viņa atbildes un argumenti ir tikpat precīzi un spēcīgi kā tolaik: https://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2008/10/03/biezi-uzdotie-jautajumi/

    AtbildētDzēst

Komentāra publicēšana

Populāras ziņas